“Diena sākās lieliski. Kā parasti, mēs ar saimnieku devāmies rīta pastaigā. Mans mežs. Tādos brīžos esmu bez pavadas, varu brīvi rikšot apkārt un lasīt savas rīta “ziņas”. Viena no šīm ziņām uzreiz bija īpaši svarīga. Jo tas bija trusis. Nekad agrāk manas smadzenes nav bijušas tik apjukušas, ka es burtiski akli sekoju šim trusim taisni uz piebraucamo ceļu….
Pēc tam es neko daudz neatceros. Atceros vien stipru un sāpīgu sitienu un atceros drausmīgās sāpes. Un to, ka manas aizmugurējās ķepas atteicās kustēties… Es nezinu, cik ilgi es šādi gulēju…
Par laimi, ne uz ilgu laiku, jo viena lieta, bez kuras es nekad neesmu izlaista pa durvīm un, kas šoreiz burtiski izglāba manu dzīvību, bija man ap kaklu uzliktais DOGLO GPS suņu izsekotājs, kas precīzi parāda, ko es daru, kur es atrodos un dod maniem saimniekiem iespēju mani atrast ar precizitāti līdz centimetram. Pateicoties šim izsekotājam, viņi mani atrada.
Jau nākamajā brīdī es sēdēju mana saimnieka velosipēdā un steidzos uz dzīvnieku neatliekamās palīdzības nodaļu. Attēls, kas pavērās no turienes, bija, maigi izsakoties, biedējošs. Lai manas četras ķepas atkal funkcionētu, Rasmusam nācās mani četras stundas lāpīt un domāt, kā to panākt, lai es tomēr varētu atkal un bez sāpēm staigāt. Un tagad es esmu šeit. Noguris, ar reibstošu galvu un miegains.”
